Daļa 1: Ievads
Manas "filozofijas" Bērnu attīstības posmi kā (profesionāļu) modelis?
Daļa 2: Piemērotais aprīkojums
Daļa 3: Priecīgā foto sesija
Daļa 4: No grūtniecības līdz pusaudžiem
Daļa 5: Fotogrāfēšana iekštelpās
Daļa 6: Foto ārā
Daļa 7: Ģimenes dzīve
Daļa 8: Ieteikumi un triki (I)
Daļa 9: Ieteikumi un triki (II)
Daļa 10: Bērnu foto arhivēšana, apstrāde un prezentācija
Teksts: Jens Brüggemann
Foto: Jens Brüggemann (147), Leonie Ebbert (44), Elli Bezensek (61), Radmila Kerl (26), Ramona Prosch (5), Kay Johannsen (4)
Zīmējums: Jens Brüggemann (27)
Daļa 1: Ievads
Bērnu fotogrāfija ir skaists, bet vienlaicīgi arī grūts lauks. Skaista tāpēc, ka reti kādas lietas ir tik brīnišķīgas kā bērnu smiekli (spēlējošiem, laimīgiem, loguļojošiem bērniem).
Tāpat skaista arī tāpēc, ka bērni no noteiktas vecuma un tā laika, kamēr viņiem patīk turēties šajā fotoattēlā, ir pilni entuziasma un prieka. Viņi ir pateicīgākie modeļi, jo parasti jūtas pagodināti, kad tiek fotografēti (un priecājas pēc tam par gandrīz katru attēlu)!
(Foto: Radmila Kerl)
Bērnu fotogrāfija ir grūta arī tādēļ, ka bērni vienmēr ir kustībā un mums fotogrāfiem tāpēc tiek izvirzīti īpaši prasības, kas līdzīgas tām, kas ir raksturīgas sporta fotogrāfiem.
(Foto: Ramona Prosch)
Manas "filozofijas"
Pirms dažām piezīmēm par fotogrāfiju kopumā. Ar digitālās fotogrāfijas ierašanos arī fotogrāfa darbplūsma ("darbplūsma") ir pamatīgi mainījusies. Lai arī analogajā laikmetā, kad vēl tika fotografēts ar filmu, datorā jau bija attēlu retušēšana un apstrāde, "Photoshopping" patiešām nostiprinājās tikai tad, kad gandrīz katrs cilvēks bija vajadzīgs dators, lai digitāli fotografētie attēli vispār būtu pieejami un redzami.
Dators šodien ir neatņemama fotogrāfa darbarīka sastāvdaļa (un nav nozīmes, vai šī nodarbošanās tiek veikta kā galvenais, kā papilddarbs vai kā hobījs); ne mazāk kā kamera un objektīvi. Lielākā daļa fotogrāfu pavadīt vairāk laika pie datora nekā aiz kameras!
(Foto: Jens Brüggemann)
Taču vai laiks pie datora tiek pavadīts arī ar saprātīgām darbībām? Pēc manām pieredzēm man ir jābailas: nē. Diezgan bieži manās rīkotajās darbnīcās esmu liecinieks tam, ka neskatoties uz kļūdām attēlu uzbūvē vai traucējošiem elementiem fonā, fotografēšana turpinās apzināti. Piemēram, potretos nepareizi tiek atstāta pārāk daudz "gaisa" virs galvas, līdz trešdaļa no kopējā attēla; vai pudele, ko aizmirstoši izmet uz zemes, tiek atstāta blakus modelim, nevis vienkārši piecelta vai novietota ārpus attēla kadra. Tomēr noderīgas un "atļautas" ir radošas darbības pie datora, kas padara attēlus patiešām modernizētos, tos mainot tā, lai piemēram, radītos mākslīgi pasaulē vai, lai krāsas tiktu mainītas mākslinieciskā izteiksmē vai vēl daudz ko citu. Devīzei vajadzētu būt: "Tik maz cik iespējams, tik daudz cik nepieciešams." Ne tikai pašiem vecākiem būs interesanti vērot bērna "attīstības gaitu", arī ārpuses cilvēki seko bērna pirmajos dzīves gados piedzīvotajām pārmaiņām ar lielu interesi. Te netiek runāts tikai par bērna izskata pārmaiņām, bet arī par progresu fiziskajā un garīgajā attīstībā, kas būtu jāfiksē (tikai tā sakot, kā "izcilas" pieauguma un pašizliksmes "augstpunkti"). Mūsu ambīcijas ir tik lielas – mēs cenšamies radīt fotoattēlus, kuri ir patreizēt ikviena skata priekšaugs, neatkarīgi no satura, vien jau pateicoties savai radošajai skatījuma un izpildījuma pievilcībai. Protams, vecāki - pamatoti! - lepojas, ja viņu bērni ir fotogēniski un gandrīz profesionāli smaidīguši fotoaparātos, ko lieto fotogrāfiem – tēvam, mammai, vectēvam, vecmammām, onkuliem vai tetām. Bet ne no katra atvasīša var kļūt supermodelis. Un vai jūs (kā vecāks) vispār vēlaties to? Protams, daudziem bērniem sagādā prieku izģērbties un stāvēt priekš kameras. Sākumā. Bet ja jaunā "spēle" pārtop par darbu, par pienākumu, ja ir jāievēro termiņi un bērnu modelim "jādarbojas", pat ja viņam šobrīd nav garastāvokļa uz fotoattēliem, tad vismaz tajā brīdī ikvienam būtu jāsaprot, ka ir svarīgākas lietas un bērna attīstībai labvēlīgākas aktivitātes, kā viņus no vienas fotosesijas aizvest uz otru. Es nekad neuzticētu savam dēlam regulāri stāvēt "profesionāli" priekš kameras. Un, visticamāk, pat ir pietiekami slikts fakts, ka "tētim" regulāri katrā ģimenes pasākumā, katrā izbraucienā, katrā atvaļinājumā ir līdzi digitālais fotoaparāts un to lieto plaši..
Iemesls turpināt fotografēšanu bieži tiek attaisnots ar to, ka šīs (pavisam noteiktās) kļūdas tiekot plānots novērst vēlāk, veicot pēcapstrādi datorā...
Attēlu apstrādes programmatūras, pirmkārt Adobe Photoshop, ir "spēcīgas" rīces; ar tām var paveikt daudzas lieliskas lietas. Taču arī var veikt daudz nevajadzīgu un "cietsirdīgu" apstrādi, un lielākā kļūda, ko pieļauj daudzi fotogrāfi, ir pārāk intensīva attēlu apstrāde datorā.
Attēli nedrīkst liecināt, ka tie ir apstrādāti, domā arī mana asistente Leonija.
(Foto: Elli Bezensek)Attīstības posmi
(Foto: Jens Brüggemann)
(Foto: Leonie Ebbert)
Tomēr, pat ja šāda gandrīz "dokumentālā" rakstura fotogrāfija var būt gandrīz zinātniska vērtībā, vienmēr atcerieties, ka pirmkārt jums jādomā par īpaši izdevīgām jūsu atvasīša (vai arī citu bērnu) uzņemšanām. Mums nav mērķis sasniegt "zinātniski precīzu" fotogrāfiju, kas ir garlaicīga (jo tīri dokumentāla).
(Foto: Leonie Ebbert)Bērni kā (profesionālie) modeli? Kritiska analīze
Kas notiek ar visiem bērnu zvaigznēm? Vai ir labi, ja mazie jau kā bērni, nevis pastaigājoties pa mežu, tiek aizvesti no fotosesijas uz fotosesiju? Vai tas nepavājina viņu bērnību?
(Foto: Jens Brüggemann)
(Skice: Jens Brüggemann)
(Foto: Leonie Ebbert)
