Šeit ir pārskats par katru sadaļu:
Daļa 01 - "sapņu profesija" koncerta fotogrāfs?
Daļa 02 - juridiskie jautājumi
Daļa 03 - Koncertu fotogrāfijas īpatnības
Daļa 04 - uzvedība “grāvī”
Daļa 05 - Noderīgs fotogrāfu ekipējums koncertiem
Daļa 06 - padomi un triki (koncerta fotogrāfijā-) profesionāļiem
Daļa 07 - attēla izveidošana (daļa 1)
Daļa 08 - attēla izveidošana (daļa 2)
Daļa 09 - ieteicamie fotoaparāta iestatījumi
Daļa 10 - Pēcapstrāde
Attēls 6.1: Lai uzņemtu noskaņotas, īpašas koncertfoto, nepieciešama, papildus piemērotam fotoaprīkojumam, arī nedaudz pieredze – vai vismaz daži labi padomi no pieredzējušiem fotogrāfiem. Protams, svarīga ir arī nedaudz veiksmes. Taču, kā saka sakāmvārds: “Uzvarētājam veicas!” Tādējādi nedrīkstiet paļauties tikai uz veiksmi, jo tad reti no koncerta atnesīsiet īpašas fotogrāfijas. Šeit fotogrāfs Sven Darmer bija spējīgs iemūžināt Depeche Mode dziedātāju Deivu Gānu pirms efektīvā skatuves fona (koncerts notika 2013. gada 9. jūnijā Berlīnes Olimpiskajā stadionā). Canon EOS-1D X ar EF 2,8/70-200mm objektīvu, izmantotā fokusa attālums 142mm. 1/250 sekunde, atvērums 7,1, ISO 3.200.
(Foto © 2013: DAVIDS/Sven Darmer – www.svendarmer.de)
6.1 Piemērotas ekspozīcijas mērīšanas metodes
Ar mūsdienu fotoaparātiem ir iespējamas šādas ekspozīcijas mērīšanas metodes:
• (vidējuma vērtības) integralizmērīšana
• punktveida mērīšana
• vairāku zonu mērīšana
Attēls 6.2: Mūziķi, tāpat kā visi mākslinieki, bieži valkā pilnīgi melnas drēbes – tas sarežģī ekspozīcijas mērīšanu mums fotogrāfiem. Ja mūziķis ilgstoši atrodas vienā pozīcijā, dažreiz punktveida mērījums var rasties izdevīgi.
Tad mēs mērīsim uz mākslinieka sejas un tādējādi varēsim noteikt vērtību, kas ir neatkarīga no pretgaismas skatuves apgaismojuma. Tādējādi tiks panākts, ka persona labi attēlojas un ir viegli atpazīstama attēlos. Nikon D800 ar 2,8/70-200-mm-Nikkor objektīvu, izmantotā fokusa attālums 120mm. 1/1000 sekunde, atvērums 5,6, ISO 1000.
(Foto © 2011: Jens Brüggemann – www.jensbrueggemann.de)
Piezīme 6.3: Pēteris Mafaijs koncertā Berlīnes Meža estrādē (2011. gada 28. maijā). Ja motīvs sastāv no vienādām tumšām vietām (te: ģitāras josta, bikses) un gaišām vietām (te: daļas no ģitāras korpusa) un pārējais no neitrāliem gaišiem rajoniem (te: pelēka fons), tad, izmantojot integralizmērīšanas metodi, tiek iegūti labākie rezultāti. (Šeit tika izmantota vidējuma vērtības integralizmērīšana). Canon EOS-1D Mark IV ar EF 2,8/70-200mm objektīvu, izmantotā fokusa attālums 165mm. 1/250 sekunde, atvērums 4,5, ISO 1.000.
(Foto © 2011: DAVIDS/Sven Darmer – www.svendarmer.de)
Punktveida mērīšana ir izmēģinātu fotogrāfu ekspozīcijas mērīšanas metode; tikai iemaņīgi to apgūstot, iegūst daudzpusīgus (pareizus) rezultātus. Punktveida mērīšanā tiek izmantota ļoti maza bildes laukuma daļa (parasti mērīšanas joma atrodas vidū), lai precīzi novērtētu gaismas apstākļu daļu motīvā. Tas būs tas, kas tiek uzskatīts par visbūtiskāko un kam nekavējoties jābūt pareizi ekspozētam. Koncertfotogrāfijā tas bieži ir dziedātāja/mūziķa seja. Tomēr šādas lietas kā izmēra laukuma lielums bieži sagatavo lielu grūtību lietotājiem: piemēram, manā Nikon D4 ir mērīšanas laukuma līdz 4 mm diametram (tas atbilst aptuveni tikai 1,5% no visa attēla);
Otrkārt, ir jānodrošina, ka motīva daļa, kas tiek novērtēta, gaismas intensitātā aptuveni atbilst 18% pelēkā tonī. Jo tieši tas ir tādejādi, kā fotoaparātu ekspozīcijas mērīšana ir kalibrēta; 18% pelēkais ir atsauces vērtība, un ja novērtējamais motīvs gaismas atspulgos atšķiras no tā, rezultātā ekspozīcija iznāks nepareiza. Tātad tikai motīvi, kur novērtētā vieta mākslā atspulgo gaismu tāpat kā 18% pelēkais, ir piemēroti ekspozīcijas punktveida mērīšanai. (Atskatīšanās pelēkas kartes mākslinieka priekšā, lai noteiktu pareizas ekspozīcijas, koncerta laikā – manuprāt – būtu diezgan nepraktiski…) Vēl viena lieta, kas bieži ievilina fotogrāfus, ir tas, ka ekspozīcijas mērīšana bieži vien notiek aktīvā fokusa mērīšanas laukuma centrā.
Tas vienkārši rada apjukumu, kurš varētu likt domāt, ka abas funkcijas varētu būt “saistītas”. Taču no kameru vadības un loģiskā viedokļa ekspozīcijas mērījums un automātiskais fokusēšanās nemaz nav saistītas. Ekspozīcijas mērījums ir nepieciešams, lai radītu attēlu, kas nav pārāk gaišs vai pārāk tumšs (ja vien nav izvēlējies High-Key vai Low-Key attēlus). Savukārt fokusēšanās ir nepieciešama, lai iegūtu pareizi fokusētu foto.
Attēls 6.4: Motīvs (ar daudzām tumšām attēla daļām), kas ir piemērots, lai ar punktveida mērīšanu noteiktu pareizās slēdža ātruma, diafragmas un ISO jutības kombināciju, lai iegūtu pareizi eksponētu foto. Lai izmantotu punktveida mērīšanu efektīvi, ir svarīgi, lai pastāvīga (te: dienas gaismas) apgaismojums pastāvētu pietiekami ilgu laiku, kurā ir laiks veikt ekspozīcijas mērījumu.
Tāpat māksliniekam uz skatuves nevajadzētu pārāk strauji pārvietoties, lai būtu iespējams veikt ekspozīcijas mērījumu. Sakarā ar tumšo fona un mūziķa melno apģērba šeitējošā ekspozīcijas metode radītu pārāk spožu rezultātu, kur tas apģērbs izskatītos pelēks un seja ārkārtīgi gaiša. (Ja vien nebūtu izmantota integralizmērīšana vai matricas mērīšana kombinācijā ar manuālu ekspozīcijas korekciju, ko dēvē arī par plus-minus korekciju). Nikon D800 ar 2,8/70-200-mm-Nikkor objektīvu, izmantotā fokusa attālums 175mm. 1/640 sekunde, atvērums 4,0, ISO 1.000.
(Foto © 2013: Jens Brüggemann – www.jensbrueggemann.de)
Da Daudzlauka mērīšanas metode (arī dēvēta par Matricas mērīšanu) attēls tiek sadalīts vairākos apgabalos (piemēram, pieci: viens lauks centrā un visi četri stūru apgabali apkārt tam). Katrs lauks tiek (automātiski) izmērīts ar fotoaparātu, un tad no tā tiek aprēķināts vidējais.
Šī apgaismojuma mērīšanas metode ir ieteicama, ja piemēram, tiks fotografēti augstas kontrasta motīvi. Ideja ir tāda, ka visi attēla elementi jāņem vērā un jānosaka laika-izsēšanas-ISO kombinācija, kas var tikt uzskatīta par kompromisu no visiem apgabaliem (lai izvairītos no pārmērīgiem baltiem izdeformatiem attēlā vai pilnīgi melniem bez zīmējuma).
Pat ja ražotāji ir ieviesuši paplašinātas šīs apgaismojuma mērīšanas metodes (piemēram, krāsu matricas mērīšana, kas apgaismojuma noteikšanā ņem vērā motīva krāsas; vai 3D krāsu matricas mērīšana, kas papildus ņem vērā motīvu daļu attālumus aprēķinos), visām apgaismojuma mērīšanas metodēm vienmēr piemīt dilemmas būtība:
Ja motīvā gaisma kontrastos ir pārāk liela (= liels kontrasta diapazons), tad ir neiespējami ar vienu uzņemšanu panākt atbilstoši apgaismotu foto. Tad no motīvā esošā kontrasta diapazona ir lielāks nekā fotoaparāta dinamikas diapazons, tāpēc neizbēgami uz foto parādīsies vietas, kas ir melnas bez zīmes vai izdeformētas balts. Risinājums būtu HDR; tomēr koncertfotogrāfijai tas ir pilnīgi neiespējams, jo mantijas aizlieguma dēļ duļķainā un deju maisīšanas dēļ skatuves mūziķiem tas nav piemērots pilnīgi nekādā ziņā.
Attēls 6.5: Nepieciešams atzīt, ka koncertfotogrāfijā sarežģītie apgaismojuma apstākļi ir ikdienišķa parādība, vismaz rok un pop koncertos. Īpaši, ja gaismeklis kā (atmosfēriskā) aizmuguras gaisma spīd cauri objektīvam, tas var novest pie tā, ka personas (dziedātāji/dejotāji) uz skatuves attēls iznāk pārāk tumšs. Tomēr iespējams, ka iespiedusies nepareizā apgaismojuma kļūda, kas radusies pretgaismā, zem noteiktām apstākļiem kompensējas atkal, piemēram, kādā šajā attēlā, kurī tumšais (galvenokārt melnais) boyband apģērbs sava veidā izlīdzina gaismas mērījuma laikā. Tā šīs divas ekstrēmās (pretgaismu no vienas puses; aktieru melnais apģērbs no otras) atkal izlīdzina. Rezultāts ir atmosfēriskā koncerta foto, kurā arī dziedātāju seja izceļas ļoti labi. US5 koncertā 2007. gada 24. novembrī Berlīnē.
(Foto © 2007: DAVIDS/Sven Darmer – www.svendarmer.de)
Tomēr nevajadzētu pilnībā "aizsmelt" kameras iepriekšējo iestatījumu (ko uzskata par „ieteikumu” fotogrāfam). Tā kā mums no kameras puses ir trīs parametri (ekspozīcijas laiks, atvērums, ISO jutība), lai sasniegtu noteiktu apgaismojumu (attēla gaišumu), mēs varam mainīt šos trīs parametrus veidā, ka apgaismojums (un tādējādi attēla gaišums) paliek nemainīgs; tomēr izmantojot citu, mūsu vajadzībām piemērotāku laika-atvēruma-ISO kombināciju. Kā piemēru var minēt: ja kamera-ekspozīcijas automātika (nepentīgi kura) mums norāda šādas vērtības: ekspozīcijas laiks = 1/250 sekunde, atvērums = 8, ISO = 800, mēs varam šos izmainīt tādā veidā, ka mēs, piemēram, iegūstam īsāku ekspozīcijas laiku ar tādu pašu ISO iestatījumu un atvērtāku atvērumu (un tādējādi saņemam skaidrāku asumu-neskaidrumu).
Koncertfotogrāfijā platuma-asuma asuma spēle tiek izmantota, lai noķertu fotografēto mūziķi no (bieži vien traucējošās) skatuves aizmugures. Ja fons ir nepievilcīgs, tad, izmantojot mazu fokusa dziļumu (bieži vien tikai daži centimetri vai pat milimetri), tas var tikt iedarbināts, lai nodalītu to no skatam redzamā. Mērķis vienmēr ir vērst skatītāja uzmanību uz attēlā esošajiem elementiem, kurus fotogrāfs uzskata par svarīgiem. Koncertfotogrāfijā tie parasti būs mākslinieku seja, vai abstraktāku uzņēmumu gadījumā var būt tikai instrumenti (vai spēlējošās rokas).
Taču, lai to varētu sasniegt, jāizmanto atvērtā atvēruma (iespējams visatvērtāka atvēruma). Tas, ko kamera-ekspozīcijas automātika ierosina kā atvēruma 8, nav piemērots (jo asuma diapazons būtu par lielu). Lai tomēr varētu fotografēt ar atvērtu atvērumu, mēs „šiftējam” vērtības, kuras ierosina kamera, tā, lai mēs varam vēl vairāk atvērt atvērumu (piemēram, līdz 2,8) un līdz ar to saīsināt ekspozīcijas laiku (mūsu piemērā – līdz 1/2000 sekunde), ar nemainīgu ISO iestatījumu (800). Tāpēc sasniedzam tādu pašu attēla gaišumu, bet ar citu parametru kombināciju.
Piezīme: Šis motivam nepieciešamais un no fotogrāfa manuāli veicamais “shifēšana” (kamerā iepriekš piedāvāto parametru kombinācijas, laika, atvēruma un ISO izmaiņa, nemainot attēla gaišumu) ir tik izšķiroši svarīgs fotogrāfijas praksē, ka daudzas kameras ražotājs šo funkciju ir ievietojis uz funkcionēšanas rata (piemēram, Nikona gadījumā: ko vadā ar labo zīmi). Tādā veidā fotogrāfs var ātri iejaukties un izvēlēties eksponēšanas kombināciju, kuru viņš uzskata par pareizāku.
Bieži vien fotogrāfs vēlas fotografēt ar atvērtu atvērumu (tad atvērumu atver un tas izlīdzina ar īsāku ekspozīcijas laiku vai samazina ISO vērtību) vai viņš var vēlēties īsāku ekspozīcijas laiku, piemēram, jo mūziķi aizvadīs izteikti strauju šovu, kam foto uzņemšanai nepieciešams īss ekspozīcijas laiks (tad ekspozīcijas laiku saīsina un izlīdzina to, atverot atvērumu vai palielinot ISO jutību). No otras puses ir iedomājami arī gadījumi, kad fokusēšanas diapazons jāpalielina, piemēram, jo skatītājiem jābūt visi mūziķi skaidri redzami uz skatuves uz attēla vai kad fotogrāfs konkrētu efektu parādīšanai (piemēram, pirotehnikas izmantošanā šovā) vajadzētu pieprasīt nedaudz ilgāku ekspozīcijas laiku, nekā ierosināts.
Ar kameru ierosinātā laika-atvēruma-ISO kombinācija ir tikai viens pareizas apgaismošanas veids; kombinējot ekspozīcijas laiku, atvērumu un ISO jutību, tomēr varam izvēlēties daudzas atšķirīgas kombinācijas, kas visi noved pie vienādas apgaismošanas. Izvēlies kombināciju, kas nodrošina optimālu rezultātu pēc tavas izpratnes par tēmu!
Attēls 6.6: Šajā foto galvenokārt jāuzliek BAP- gitāra mākslīgā veiklība (koncerts 2011. gada 24. augustā). Tāpēc es esmu izvēlējies laika-atvēruma-ISO kombināciju, kas ļauj slīpuma-neskaidruma efekta uzsvaru (gandrīz atvērtais atvērums). Tāpēc esmu varējis atstāt gitārists priekšplānā, bet fonā pilnībā samazināt asums. Tādējādi attēls liekas gandrīz kā studijas uzņemums - bet tikai diezgan mazsava koncerta momentuzņemums. Nikon D3S ar 1.4/85-mm-Nikkor. 1/125 sekunde, atvērums 2.2, ISO 1.250.
(Foto © 2011: Jens Brüggemann – www.jensbrueggemann.de)
6.2 Ekspozīcijas automātika pret manuālu vadību
Daudzi fotogrāfi (īpaši iesācēji ar lielu motivāciju) vēlas absolūti fotografēt ar manuālu kameru iestatījumu. Ar to viņi domā to, ka viņi atteiksies no ekspozīcijas automātikas un manuāli iestatīs slēdža laiku, atvērumu un ISO jutību.
Es uzskatu, ka no vairākiem iemesliem tas ir nepareizs ceļš: Pirmkārt, apgaismojuma svārstības (kas, kā viegli manāms koncertu fotogrāfijā, ir diezgan biežas un strauji mainās) varētu prasīt, lai mēs pastāvīgi pielāgotu laiku-atvērumu-ISO kombināciju. Tomēr mēs (ar lielisku redzi un smadzenēm) ne vienmēr pamanām šīs svārstības; nepareizas ekspozīcijas ir neizbēgamas sekas. Otrkārt, ir diezgan – nu, teiksim tā: drosme, ja fotogrāfi uzskata, ka var novērtēt motīva gaišumu tik precīzi, ka brīvprātīgi var manuāli iestatīt laiku, atvērumu un ISO vērtību. Mūsu acs (ļoti ātri!) pierod pie mainīgajiem gaismas apstākļiem, tāpēc mēs nemanām atšķirības; vai nu tikai tad, ja tās ir ļoti lielas un straujas.
Manuālajā iestatījumā parasti tiek vadīts pēc kameras (-ekspozīcijas automātikas) ieteiktajiem rādītājiem. Savukārt šie rādītāji balstās uz kameras iekšējo ekspozīcijas novērtēšanu; kas nozīmē, ka atšķirība starp manuālo laika-atvēruma-ISO parametru iestatīšanu un fotografēšanu ar vienu no trim (profesionālajām) ekspozīcijas automatikām (programmas, atvērās un laika automātika; kategoriski tiek norādīts atturēties no ISO automātikas lietošanas!) būtībā ir tāda, ka pirmajā gadījumā vērtības tiek iestatītas ar fotogrāfa palīdzību (bet saskaņā ar kamera automātikas vadlīnijām) un otrajā gadījumā kamera iestata parametrus pati (jo izvēlējusies kādu no ekspozīcijas automatikām).
Attēls 6.7: Klasisko koncertu laikā (vai arī džezā, kantrī, tautas mūzikā, šlāgeros, utt.) parasti nav sagaidāmas lielas maiņas apgaismojumā. Arī mazāk vai pat vispār netiek izmantoti krāsu efekti ("gaismas šovs"); koncertu fotogrāfi var tāpēc rēķināties ar pastāvīgu, dabisku (balto) gaismu, kas dabiski ļoti vienkāršo manuālo ekspozīcijas vadību. Šeit Montserrat Caballé tika fotografēta savā koncertā Berlīnes Filharmonijas zālē 2011. gada 31. janvārī. Canon EOS-1D Mark IV ar EF 2,8/300mm. 1/160 sekunde, atvērums 2,8, ISO 1.000.
(Foto © 2011: DAVIDS/Sven Darmer – www.svendarmer.de)
Attēls 6.8: RUNRIG 2012. gadā 29. augustā. Ja apgaismojums uz mūziķiem (vismaz uz "laimi", bet nenoteiktai laikam) ir konstants, var labi strādāt ar manuālu ekspozīcijas iestatījumu. Tad nav svarīgi, vai gaismas avoti apgaismo fona, jo priekšplāns, mūziķis, paliek nemainīgi (pareizi) apgaismots.
(Šo divu foto starpā esmu fotografējis vēl 18 citus ar identisku ekspozīcijas iestatījumu). Nikon D4 ar 1,4/85-mm-Nikkor. 1/250 sekunde, atvērums 2,5, ISO 2.500.
(Foto © 2013: Jens Brüggemann – www.jensbrueggemann.de)
Nobeigums
Kamēr – no jebkuriem iemesliem – labprātāk fotografē manuāli, to var droši darīt. Profesionālajā koncertu fotogrāfijā tomēr svarīgs ir, kā arī citās fotogrāfijas jomās, tikai rezultāts. Tātad nav jādomā tik daudz par ceļu, bet gan jānodrošina, ka rezultāts izdodas. Ceļš nav svarīgs. (Fotogrāfija nav labāka tikai tāpēc, ka fotogrāfs vai fotogrāfe strādāja ar manuālo iestatījumu).
Ja izvēlaties manuāli iestatīt slēdža laiku, atvērumu un ISO jutību, ņemiet vērā, ka mainīga apgaismojuma situācijas prasa ekspozīcijas parametru iestatījuma pielāgošanu. Tāpēc šajā gadījumā regulāri pārbaudiet, vai ekspozīcijas iestatījumi noved pie vēlamā rezultāta vai ir nepieciešama korekcija.
6.3 Kamerai izmantot sērijveida uzņemšanas funkciju
Koncertu fotogrāfija ir aktīvā fotogrāfija, tāpēc ir saprātīgi iestatīt kameru uz sērijveida uzņemšanas ātrumu. Tomēr nav jēgas regulāri veikt desmitiem gandrīz identisku fotozvanu viens pēc otra; gluži pretēji, kad fotografējat, vienmēr ir ieteicams veikt 2-4 īsus "uguns sprādzienus". Tā fotogrāfs var mērķtiecīgi un apdomīgi fotografēt motīvus, izvairoties no risks, ka uzņēmums kļūst neizmantojams dēļ īsa brīža, kad gaismas avots tieši un tāpēc traucē kamerai spīdēt (piemēram, īsajā sekundes laikā gaismas projektors virzās tieši un līdz ar to traucējoši kamerai).
Attēls 6.9: Dažiem rokmūzikas zvaigžņiem ir tipiskas pozes. Ja izdodas tās iemūžināt, tas ļoti veicina foto pārdošanu. Billy Idol (šeit 2005. gada 27. novembrī Berlīnē) protams ir pilnīgs profesionālis un arī pašreizējās izpausmes meistars. Kamerā automatizētā sērijveida iestatījums palīdz no līdzīgos attēlos atlasīt optimālo rezultātu. Tas, kur motīvs pilnīgi saskan, kadra izvēlē un izgaismojums sakrīt, un arī daudzas smalkās lietas (gaismas ķermeņu izvietojums, mimika, personības un aprīkojums fonā, utt.) ideāli saskan.
(Foto © 2005: DAVIDS/Sven Darmer – www.svendarmer.de)
6.4 Bracketing – kritiski skatīts
Bracketing jēdzienu es nekad īsti neesmu sapratis. Tas man šķiet nedaudz kā šaut no lielgabaliem maziem strazdiem. Un vismaz digitālajā laikmetā, kur mēs fotogrāfi fotografējam RAW formātā un visus mūsu attēlus (vismaz nedaudz) pēcapstrādājam, Bracketing ir lieks kā strute.
Attēls 6.10: Bracketing ir pamatots tikai tad, ja fotogrāfs nav pārliecināts, kura ekspozīcija ir optimāla; viņš mēģina ar vairākiem attēliem ar dažādu ekspozīciju vismaz iegūt optimālu apgaismojumu. Tomēr koncertu fotogrāfija ar tās strauji mainīgajiem gaismas apstākļiem ir ierobežoti piemērota Bracketing izmantošanai. Kā jau vairākkārt minēts, uz skatuves akto atspoguļojums mainās pastāvīgi un ātri. Tādējādi pat, turot nemainīgu ekspozīcijas iestatījumu, var iegūt pilnīgi atšķirīgus rezultātus. Ja pie šīs neziņas, kas balstās uz gaismas šovu, tagad iesaista vēl vienu neziņas faktoru, proti, ekspozīcijas iestatījumu mainīšanu uzņemšanas sērijas laikā, tad divi riska faktori kopā var padarīt (optimālo) rezultātu vēl mazāk paredzamu. Ar Bracketing iegūtais rezultāts būs atkarīgs tikai no neiespējami paredzamajiem faktoriem. Piemēram: Vai var notikt nepieciešamā apgaismojuma samazināšanās tieši tajā brīdī, kad gaismeklis fotografam spīd tieši objektīvā un tādējādi jau pašlaik jau būtu apgaismojuma samazināšanās? (Foto © 2013: Jens Brüggemann – www.jensbrueggemann.de)
Manās acīs ir daudz saprātīgāk veltīt laiku kameras pareizai iestatījumu noteikšanai nekā fotografēt dažādas ekspozīcijas. Pat ja uzņemšanas laikā iestatījumi nebija pilnīgi optimāli, pateicoties RAW attēla apstrādei Photoshop vai Lightroom programmā lielākajā daļā gadījumu attēls var būt "glābts". Tāpēc labāk koncentrējieties uz neierastu attēla veidošanu, uz spraigām šovu ainām, uz visu mūziķu fotografēšanu (pat ja daži no tiem vēl ir nezināmi). Un, lai pārbaudītu apgaismojuma iestatījumus, daudz saprātīgāk laiku pavadīt, lai veiktu īsu pārbaudes acu kameraslēgtne, lai atklātu un novērstu lielākus kļūmes.
6.5 Izmantot pilnus akumulatorus
Jums nekad nezināms ... Uz šī moto balstoties, vienmēr kamerā vajadzētu būt pilnīgi uzlādētiem akumulatoriem, ja vēlaties fotografēt koncertu. Protams, bieži vien pilnībā pietiek ar spēcīga akumulatora sestdaļu kapacitāti, jo jāfotogrāfē tikai pirmajās trīs dziesmās. Bet jums nekad nezin, kas notiks, vai nejauši fotogrāfēšanas ilgums tiek pagarināts vai uzmanības centrā tiek izvirzīts kāds jaunais mūziķis. Un kas zina, vai jums nebūs iespēja pirms vai pēc koncerta laika intervijai (vai iepriekšējā skaņas pārbaudē) veikt papildu foto? Tātad: Ielādēt kameras akumulatoru! (Vai ņemt lādētu rezerves akumulatoru līdzi).
Attēls 6.11: "Tās ir jau pilnīgi trakas lietas!" Kad Woody Allen skatuves uzņem klarinētu (kā šeit koncertā ar viņa Jaunās Orleānas Džezbenda 2010. gada 22. martā Berlīnē), tiks garantēti spēcīgi koncerta attēli! Būtu ļoti žēl, ja fotogrāfēšanu nāktos pārtraukt pāragri, jo akumulatoram bija pārāk maz atlikušas kapacitātes un jau bija pilnīgi izlādējies.
(Foto © 2010: DAVIDS/Sven Darmer – www.svendarmer.de)
6.6 Fotografēt RAW formātā
Daudzos fotogrāfijas jomās nav absolūti nepieciešams fotografēt RAW formātā. JPEG kvalitāte ir pilnīgi pietiekama. Tomēr koncertu fotogrāfijā ieteicams fotografēt tieši RAW formātā vairāk nekā jebkur citā jomā, jo šeit regulāri saskaramies ar stipriem apgaismojuma kontrastiem. Pāraugusi balta apgaismes zonas, kur gaismas avoti tieši spīd objektīvā, un vismelnākās zonas fonā uz skatuves nav nekas neparasts. Arī sejas bieži vien pazūd; vai nu tās ir pārāk gaišas, jo gaismas avotam bija pārāk stiprs salīdzinājumā ar mūsu ekspozīcijas uzstādījumu, vai sejas ir pārāk tumšas, jo pretgaismas gaismas avoti izkropļoja mūsu ekspozīcijas automātiskos mērījumus.
Fotografējot RAW formātā, dažas iestatījumu izmaiņas var viegli pieprasīt vēlāk (piemēram, balto līdzsvaru) un vismaz dažas slēdzenes līmeņus optimizēt.
Attēls 6.12: es & es ar dziedātāju Adel Tawil pie mikrofona 2010. gada 1. septembrī. Lielākajā daļā koncertu ir jāgaida sarežģītas līdz gandrīz neizbēgamām apgaismojuma kontrastiem. IR palīdzīgi, ja tiek fotografēts RAW formātā, tādēļ, ka vēlāk datorā varat izcelt gan no gaišiem, pārmērīgi apgaismotiem punktiem, gan no tumšiem, nepietiekami apgaismotiem punktiem. Nikon D3S ar 2,8/24-70-mm-Nikkor pie izmantotā fokusa attāluma 24 mm. 1/1000 sekundes, diafragma 3,2, ISO 3200.
(Foto © 2010: Jens Brüggemann – www.jensbrueggemann.de)
6.7 Regulāra foto pārbaude – ar automātisko (un attēlu izpildu) attēla rādīšanu
Digitālās fotogrāfijas lielais pluss ir iespēja nekavējoties pārbaudīt attēlu (uz kameras ekrāna). Kļūdas tāpēc var tūlīt atklāt (un protams arī novērst). Bet šis pluss ir efektīvs tikai tad, ja fotogrāfi veic attēlu pārbaudi. Īpaši, ja koncerta saspringuma laikā tiek fotografēts, daži šo nepieciešamību aizmirst. Vai ir pārāk steidzīgi un domā, ka var iztikt bez tā šajā brīdī. Bet tas ir maldinājums. Es ne reizi neesmu sastapusies ar fotogrāfiem, kuri, iznākot no bedres, pilni ar satraukumu apskatīja savus uzņemtos attēlus un saprata, ka sakarā ar negaidītu nepareizi iestatījumu, nevienā izdevumā nevar atnest nevienu derīgu attēlu mājās ...
Tāpēc jums ir jāierodas pie idejas, regulāri, vislabāk ik pēc 10-12 foto, veikt attēlu pārbaudi. Īss, ātrs paskats uz kameras monitoru pilnīgi pietiek. Lai ietaupītu laiku, jums vajadzētu aktivizēt automātisko attēla rādīšanu kamerā. Pēc katru veikto attēlu tas uz displeja uz dažām sekundēm tiks rādīts. Īss pieskāriens uz kameras izlaides pieskāriena vienādi ļaus attēlu uzreiz pēc tam novākt.
Izdevīgi ir arī laika datiem periodiski pārbaudīt jo īpaši fokusu. Īso, ātro pārbaudi nepietiek; šajā gadījumā jums jāpietuvinās attēlam. Šī pārbaude nav tik bieži nepieciešama; vienu reizi dziesmā būtu pietiekami. (Ja vien jums bieži vien ir problēmas ar attēlu asumu; bet to, no kā tas var būt atkarīgs, es pēc tam protams pārbaudīšu).
Attēls 6.13: Ja koncertā (piemēram, šeit pie Tim Bendzko 2012. gada 24. augustā) fotogrāfi fotografē ar lielu entuziasmu un laika spiedienu, var gadīties, ka tiek aizmirsts regulārais kontroles skats uz fotoaparāta ekrānu, lai pārbaudītu uzņemtos attēlus attiecībā uz fokusēšanos, pareizo ekspozīcijas iestatījumu, attēla kompozīciju u.c. Un tā notiek atkal un atkal, ka fotogrāfi ar nepareizām (vai neiedrošinošām) iestatījumiem fotografē visas trīs dziesmas caur un ievēro pēc preses zonas atstāšanas, kad jau ir par vēlu iejaukties, un atzīst savu kļūdu. Nikon D4 ar 2,8/14-24mm-Nikkor objektīvu, izmantojot 24mm fokusa garumu. 1/80 sekunde, diafragma 3,5, ISO 3 200.
(Foto © 2012: Jens Brüggemann – www.jensbrueggemann.de)
6.8 Dažreiz fotografējiet arī melnbalto
Koncertu fotogrāfija īstenībā dzīvo lielā mērā no daudzajām krāsām (gaismas). Tomēr arī melnbalto foto var būt ļoti aizraujoši. Es iesaku jau fotografēšanas laikā iestatīt kameru uz melnbalta režīmu. Tādējādi monitorā var labāk novērtēt efektu. Ja jūs fotografējat RAW formātā, krāsu informācijas nav zaudētas; jūs vienmēr vēl varat „izstrādāt“ foto arī krāsās.
Melnbalto fotogrāfiju ne vienmēr ir tikai krāsu izlaišana. Tā ir drīzāk spēja redzēt objektus melnbalti; fotogrāfs, kurš to pārvalda, var atšķirt arī motīvus, kas ir piemēroti melnas un balto, un citus, kuros krāsa vienkārši trūkst.
Attēls 6.14: Īpaši izteiksmīgi ir melnbalto foto spēki (vai arī, piederot vienai kategorijai, foto ar septiņa nokrāsas toni); melnbaltā fotogrāfija vienmēr ir aktuāla; šī motīva kā bildes BAP-ģitārists (koncerts 2011. gada 24. augustā Bochum/Witten zeltfestivāla Ruhr ietvaros) nezaudē neko, baundoties tieši pretēji, tas gūst (nostalģisku) šarmu un efektu. Nikon D3S ar 1,4/85mm-Nikkor. 1/160 sekunde, diafragma 2,5, ISO 1 250.
(Foto © 2011: Jens Brüggemann – www.jensbrueggemann.de)
Padoms
• Daži motīvi gandrīz „prasītu“ tikt fotografēti melnbalti.
• Citiem šādi motīviem ir vienlīdz spēcīga iedarbība gan melnbalta, gan krāsā.
• Tomēr ir arī motīvi, kuriem labāk būtu nelietot melnbaltu fotografošanai, jo tie var zaudēt savu būtību tādējādi.
Fotogrāfa uzdevums ir noskaidrot, kādā kategorijā ietilpst konkrētais motīvs, ko viņš vai viņa tieši fotografē. Ja jūs esat izvēlējušies veikt melnbalto foto, tad jau fotografēšanas laikā koncentrējieties uz to un uzstādiet attēla paraugus atbilstoši. Tas trenēs jūsu skatu un palīdzēs novērtēt, kuri koncerta foto tiešām efektīvi izskatīsies melnbalti un kuri nē.
Attēls 6.15: Viens no retajiem foto, kas darbojas gan melnbalta, gan krāsā vienlīdz iedarbīgi. Galu galā, gala izmantošanu (redakcionālā izmantošana avīzē vai mūzikas žurnālā, publicēšana faniem utt.) un jūsu gaume nosaka, par kuru variantu jūs izvēlaties. Nikon D800 ar 2,8/70-200mm-Nikkor objektīvu, izmantojot 125mm fokusa garumu. 1/640 sekunde, diafragma 5,0, ISO 800.
(Foto © 2013: Jens Brüggemann – www.jensbrueggemann.de)
